Valūta ir naudas apgrozījuma līdzeklis, kuru izlaiž valadība vai Centrālā banka preces cenas novērtēšanai. Dažādu valstu valūtām ir dažāda likviditāte, t.i. spēja saglabāt tās nominālo vērtību.
Pastāv daudz valūtu klasifikācijas variantu. Klasifikācijas pamatā var tikt izmantota jebkura īpašība, piemēram:
Valsts-emitents:
- nacionālā valūta ir valūtu, kuru izlaiž valsts, valdība vai centrālā banka ar mērķi izmantot šajā valstī;
- ārvalsts valūta ir naudas zīmes (banknotes, valsts kases biļetes, monētas) apgrozījumā, kuras veido likumīgu maksājuma līdzekli attiecīgajā ārzemju valstī vai valstu grupā, kā arī no apgrozījuma izņemamas vai izņemtas naudas zīmes, kuras tiek pakļautas apmaiņai;
- līdzekļi kontos ārvalstu naudzas zīmēs un starptautiskajās un starpvalstu naudas un norēķinu vienībās;
- kolektīvā valūta ir valūta, kura tiek izmantota norēķiniem starp starptautiskām ekonomiskām organizācijām, piemēram, SDR, iepriekšējā Eiropas valūta - ECU, tagad - eiro.
Valūtas konvertējamība:
- brīvi konvertējama valūta. Tā ir valūta, kurai nav ierobežojumu attiecībā uz maksājumiem šajā valūtā;
- daļēji konvertējama valūta - valūta, kurai ir ierobežotas iespējas attiecībā uz apmaiņu pret citām valūtām;
- nekonvertējama valūta.
Valūtu kursi:
- stipra valūta (t.e. stabila attiecībā uz tās nominālu un citu valūtu kursiem);
- vāja valūta.
Derīguma periods:
- pastāvīga valūta (apmaiņas kurss, kurš likvidē valūtu kursa svārstību sekas, tiek izmantots, aprēķinot finanšu snieguma rādītājus);
- laicīga valūta. Tā ir noteiktas valsts valūta, kuras derīguma periods ir ierobežots ar laika periodu, vai naudas vienība, kura tiek izmantota maksājumiem līgumu un kontraktu ietvaros šo līgumu derīguma perioda laikā).
Efektivitāte:
- rezerves valūta ir ārvalsts valūta, kurā centrālās bankas uzkrāj un uzglabā rezerves starptautiskiem maksājumiem pēc ārējās tirdzniecības operācijām un ārvalsts investīcijām;
- vadošās pasaules valūtas - septiņas pamata valūtas, kuras ir pilnībā konvertējamas un visbiežāk tiek izmantotas starptautiskajos norēķinos: ASV dolārs, eiro, Šveices franks, sterliņu mārciņa, Japānas jena, Kanādas dolārs, Austrālijas dolārs.
Faktiska pastāvēšana:
- reāla valūta, kura izpilda naudas funkciju;
- nosacīta valūta, piemēram, ECU (Eiropas Valūtas Vienība).
Valūtas funkcijas:
- nauas vienība, kura izsaka preču un pakalpojumu vērtību;
- apgrozības līdzeklis, kurš darbojas kā starpnieks apgrozībā, kura tiek īstenota pēc formulas: prece - nauda - prece;
- ietaupījumu un uzkrājumu līdzeklis, var pāriet no naudas vienības kategorijas uz nekustāmā īpašuma vai vērtspapīru (akciju, obligāciju, utt.) kategoriju.
No valūtas definīcijas, tās klasifikācijas un funkcijas tiek secināts, ka dažādu valstu valūtām ir dažāda vērtība attiecībā pret otru un tās tiek izteiktas ar valūtu kursa palīdzību.
Valūtu kurss ir vienas valsts naudas vienības cena (kotējums), izteikta citas valsts naudas vienībās, dārgmetālos vai vērtspapīros.
Valūtu kursi atrodas pastāvīgā kustībā, kuru ietekmē sekojošie faktori:
- Valūtu kursu pirktspējas paritāte paredz, ka noteiktas summas pirktspēja vienā tirgū ir jābūt vienādai ar šīs summas pirktspēju citas valsts tirgū. Ja summa tiek konvertēta citā valūtā pēc esoša valūtu kursa; tādējādi, jo augstāka ir preces cena un tās ražošanas izdevumi valsts ietvaros salīdzinājumā ar līdzīgu preci ārzemēs, jo augstāka ir importa daļa salīdzinājumā ar eksportu. Un ir jāsagaida, ka vietējais cenu līmenis tam pašam produktam būs augstāks, nekā ārzemēs, kas paaugstinās ārzemju valūtas cenas, jo pieprasījums pēc tās pieaugs;
- Kapitāla kustība - pieprasījuma palielinājums pēc ārzemju vērtspapīriem, banku kredītiem un skaidrās naudas līdzekļiem noved pie ārzemju valūtas cenas pieauguma;
- Valstu, kuru valūta ir kotējama tirgū, ekonomiskie rādītāji - negatīvas vai poziīvas ziņas par ekonomisko situāciju valstī ietekmē valūtu un izsauc tās kursu izmaiņas;
- Lielu finanšu fondu darbība - tie spēj ievērojami ietekmēt valūtu kursu ilgtermiņa tendences, investējot līdzekļus valūtu rezervēs;
- Eksportētāju un importētāju darbība - viņi ietekmē tirgu īslaicīgi, un viņi nevar izsaukt globālas izmaiņas valūtu kursu kustības virzienos, jo eksportētāji un importētāji slēdz ārējās tirdzniecības darījumus, kuru apjoms ir mazsvarīgs salīdzinājumā ar kopējo valūtu tirgus operāciju apjomu;
- Politisko personu runas var ietekmēt valūtu kursus ziņojumu, sapulču, apspriežu, preses konferenču utt. laikā (piemēram, preses konference pēc procentu likmju apspriedes), un dažreiz tās var ietekmēt ilgtermiņa tendences, ja runa ir par ilgtermiņa perspektīvām (piemēram, procentu likmju izmaiņu iespējamība, valsts budžeta veidošana). Parasti pirms tādām runām, jo to datums un laiks ir zināmi jau iepriekš, parādās prognozes par to, kas tieši tiks pateikts un kā uz to reaģēs tirgus. Bet dažreiz notiek neparedzēti pasākumi, kas noved pie ievērojamām un neparedzamām izmaiņām tirgū;
- Centrālo banku darbība. Valdība var ietekmēt valūtu tirgu caur centrālajām bankām, un centrālās bankas ienāk valūtu tirgū caur komercbankām. Lai attīstītu ražošanu un patēriņa pieaugumu, tiek izmantota tieša un netieša regulēšana. Tiešā regulēšana ietver atlaižu politiku un valūtu investīcijas ārējos valūtu tirgos (saistītas ar lielu valūtu apjomu izlaišanu vai izņemšanu no starptautiskā tirgus); netiešā regulēšana tiek īstenota ar naudas daudzumu apgrozībā, inflācijas līmeni un tml. Centrālo banku ienākšanai tirgū seko ievērojamas valūtu kursu izmaiņas lielu investīciju apjomu dēļ. Dažādu valstu centrālās bankas var īstenot arī kopīgas operācijas valūtu tirgū.
